Pirms dažiem gadiem noskatījos dokumentālo filmu, kura man ja ne gluži radīja daudz pārdomu, tad vismaz patiešām nostiprināja tās, kas jau agrāk bija radušās. Visvairāk par to, ka diez vai tomēr esmu īsts mietpilsonis, kā reizēm (arī te) stāstu. Jo īsts mietpilsonis būs tas, kurš teiks, ka izvirtība ir viss, kas viņam pašam nav pieņemams un galu galā saprotams.
Filma bija par kāda parasta cilvēka dzīvi. Viņš iet uz darbu, veido attiecības, ēd un guļ, pārģērbjas par suni, piedalās dzīvnieku izstādēs un sacensībās… Stop. Ko, ko jūs teicāt?
Bet tiešām. Filmas “The Secret Life of Human Pups” centrā ir cilvēki, kuriem ir šāds parasto ļaužu prātiem neiedomājams hobijs vai drīzāk pat dzīvesveids – iejusties suņa ādā un redzēt pasauli viņa acīm. Daudziem noteikti liksies, ka te runa ir par kādu sevišķi tumšu seksuālo tieksmju apmierināšanu, taču teju nekas nevar būt tālāk no patiesības. Dažādos avotos tiešām tiek norādīts, ka “vēsturiski” šī subkultūra attīstījusies no BDSM, taču tam rezultātā nav nekādas īstas nozīmes. Jo BDSM pasaulē taču parādās arī istabenes un medmāsiņas, taču tas nenozīmē, ka visa medicīna… Nu, jūs sapratāt.
Stāsts ir par to, ka šīs subkultūras pamatā ir spēja jēgpilni atslēgties no realitātes. Un tieši tas ir princips, kura dēļ mani ieinteresēja šī filma no psiholoģijas viedokļa: par cilvēka spēju nodoties Spēlei. Kaut kādā mērā tas ir arī psihodrāmas paveids, un psihodrāma ir paņēmiens, kas nereti tiek pielietots psihoterapijā, lai dziļāk atklātu cilvēka iekšējo pasauli un veicinātu domāšanas vai uzvedības līmeņa izaugsmi. Filma piedevām šādu pārdzīvojumu piedāvā ne tikai tās dalībniekiem, bet arī skatītājam.
Tieši tā es iesaku arī citiem to redzēt, ja rodas šāda izdevība. Kā iespēju ieskatīties līdz šim nepazītā, varbūt pat fantastiskā un it kā neiespējamā pasaulē, mēģinājumu izprast tās pastāvēšanas principus un tāpat tās apdzīvotāju domāšanu, pārvarot to personīgo sajūtu līmeni, kurus norobežo jēdzieni “patīk” un “nepatīk”. Varbūt izdodas caur šādu prizmu atrast arī sevī dusošo drosmi pašrealizēties kaut jebkurā citā jomā?
Filmas varoņi pa savai modei cīnās ar sociālo trauksmi un nepieciešamību atslēgties no skarbās ikdienas; un varbūt daudzi tikai iegūtu, meklējot aizmiršanos tik radošos veidos, no kuriem šis turklāt nebūt nav tas lētākais prieks – kvalitatīvi kostīmi un to aksesuāri ir ļoti dārgi, un to klāsts bieži jāpapildina, lai pilnvērtīgi iekļautos savā subkultūrā (kura ir plašāka, nekā daudziem no mums gribētos domāt). Kas ir jāņem vērā, mēģinot to visu saprast – šiem cilvēkiem tā nav izlikšanās, viņi tiešām tā jūtas labi un brīvi, un iespējams, vismaz daļa labprāt dzīvotu tikai šajā “ādā” vien, ja tas būtu iespējams.
“The Secret Life of Human Pups” noteikti ir ļoti cilvēcīga filma. Meklējot tajā pornogrāfiju, gan paliksiet vīlies. Protams, netrūkst arī cilvēku, kas šo pasaulīti izmanto arī erotiskiem un seksuāliem meklējumiem. Taču to pašu var teikt par pilnīgi jebkuru mūsu dzīves jomu.
Domāju, ka gribēšu arī savu lasītāju domas par šo dokumentālo darbu uzzināt – tomēr tikai tādā gadījumā, ja tiešām būsiet filmu visā tās garumā redzējuši. Citādi jau nav jēgas, vai ne? Konservatīvo vērtību karapulka domas es jau tāpat gluži labi zinu 🙂 Un tas nebūt nav augstprātīgi teikts – galu galā, arī pašam tās visas ir senāk bijušas…